Antisemītisms

Antisemītisms, 19.gadsimta laicīgā ideoloģija, kurš kā termins nebija pazīstams līdz 19. gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, un reliģiskais naids pret ebrejiem, ko izraisīja divu pretējo ticību savstarpējais naidīgais antagonisms, acīm redzot nav gluži viens un tas pats – ar šādiem vārdiem sāku lasīt nodaļu grāmatā, kas vēsta par totalitārisma izcelsmi.

Šo grāmatu atklāju studiju laikā, kad lekciju ietvaros bija jāraksta apkopojumi, esejas un referāti. Tieši šī grāmata bija pati biezākā un mani visvairāk ieinteresēja ar savu tiešo valodu. Es nekad netiku baidījusies no bieziem izdevumiem.

Rīgas Centrālā bibliotēka, man par laimi, nāk pretī saviem lasītājiem, ļaujot grāmatām pagarināt nodošanas termiņus. Tad nu es pagarināju šīs grāmatas termiņu maksimāli daudzas reizes, lai paspētu to izlasīt ne tikai kā studenti to dara – starp rindām, bet patiešām iedziļinoties tās saturā.

Antisemītisma vēsture, arī ebreju nīšanas vēsture ir nesaraujami saistīta ar sarežģīto ebreju – neebreju attiecību attīstību ebreju izklīdināšanas apstākļos. Līdz pat 19. gadsimta vidum par šo vēsturi būtībā nebija pilnīgi nekādas intereses, un tad tā izraisījās līdz ar antisemītisma sākotni un tā nikno reakciju pret amancipētajiem ebrejiem.

Kā izrādās, tieši ebreju historiogrāfija ar tās stingro polemisko noslieci uzņēmās noskaidrot ebreju nīšanas faktus kristietības vēsturē, bet antisemīti varēja pētīt intelektuāli līdzīgu jomu senajos ebreju avotos. (Starp citu, cik daudzi no mums patiešām spētu atbildēt uz samērā vienkāršu un konkrētu jautājumu – kāpēc ebreji tika TĀ nīsti un brutāli iznīcināti, kādi bija motīvi šādai rīcībai? Vai motīvi slēpās kristietībā, vai tur meklējamas atbildes?)

Jūdaisms, kā to galvenokārt apgalvoja tieši ebreju izcelsmes vēsturnieki, vienmēr bijis galvas tiesu pārāks par citām reliģijām, jo paudis cilvēku vienlīdzības un iecietības ideju. Tas, ka šī pašapmāna teorija, kurai pievienojās uzskats, ka ebreji vienmēr bijuši vajātāju kristiešu pasīvais, daudz cietušais objekts, veicināja senā izredzētības mīta paildzināšanu un modernizēšanu, un tāpēc tas beidzās ar jaunām, komplicētām metodēm, kas tikai stiprināja seno dalījumu.

Tā kā ebreju kultūras vēsture bija krietni vien daudzpusīgāka, nekā tolaik tika domāts, un viņu posta cēloņi atšķīrās atbilstoši vēsturiskajiem un ģeogrāfiskajiem apstākļiem, ir jāatzīst, ka neebreju vidē tie bija daudzveidīgāki nekā ebreju kopienās.

Diviem ļoti reāliem faktiem bija izšķirīga loma liktenīgajos pārpratumos, kas joprojām vērojami ebreju vēstures populārākajās versijās.

Pēc tempļa sagraušanas ebrejiem nekad un nekur nav bijis savas teritorijas un savas valsts, no fiziskās eksistences viedokļa viņi vienmēr ir bijuši atkarīgi no neebreju varas institūcijām.

Tas jau nenozīmē, ka ebreji nekad nav tikuši pie varas, tomēr jāatzīst, ka jebkurā vardarbīgā sacensībā, neatkarīgi no iemesliem, ebreji bija ne tikai neaizsargāti, bet arī vienkārši bezspēcīgi.

Šī tauta allaž ir trenkāta kā savvaļas zvēri, kuriem nav savas patvēruma vietas. To izšauj, moka, pārdzen uz citām zemēm, tiem nekur nav bijis SAVAS vietas un patvēruma. Vecu cilvēku aprūpe (http://www.tena.lv/) kādu mēs pazīstam mūsdienās viņiem allaž bijusi sveša. Nav tikuši cienīti nedz bērni, nedz sievietes, nedz vecie ļaudis.

Pretebreju uzskati 19. gadsimtā bija izplatīti Eiropas izglītoto šķiru vidū. Turpretim antisemītisms kā ideoloģija ar nelieliem izņēmumiem palika ķerto un ekstrēmistu prerogatīva. Un atkal, laiks rit un kaut kas mainās. 20. gadsimta politiskais process atkal ebrejus ierāva notikumu epicentrā. Ebreju jautājums atkal tika aktualizēts un apspriests, atkal šiem cilvēkiem netika dots miers.

Izpratnei par šo tematu ir jābūt kādām zināšanām par ebreju tautas vēsturi kopumā. Tikai tad mēs varam brīvi parunāties par to, kā ebreju tauta tikusi iespaidota, sodīta un vajāta. Sākumā jāmēģina iedziļināties vēsturē un atrast jautājumus, kas mums pašiem vēl nav skaidri. Tieši tāds lai būtu mans uzdevums tagad – saprast un pastāstīt par to jums.