kulturala-brauksana

Braukšanas kultūra – kur tāda rodas?

Šoferi visi kā viens kārto eksāmenu, lai tiktu pie autovadītāja apliecības. Visi, bez izņēmuma, ir mācījušies vadīt automobili pilnīgi no nulles, visi pieļāvuši kļūdas, dabūjuši kāvienu no sava instruktora un atkal mēģinājuši no jauna kamēr izdevies. Nevienam nekad nav gājis kā pa sviestu un pavisam viegli. Arī ne tiem, kurus mācīja braukt tēvi, brāļi un citi tuvinieki.

Atceros, kā mani mācīja braukt. Pirmais auto, pie kura stūres apsēdos pati bija Volvo smagā automašīna, pašizgāzējs. Un braucu, biju vēl jauna meitene, nebija bail. Pa lauku ceļiem uz priekšu, atpakaļ, pedāļi smagi, par stūri nerunāsim – nekāda pastriprinātāja, nekā. Bet izdevās, sanāca.

Nākošai auto, kuru mācījos vadīt, bija Nissan Patrol džips. Skolotājs pacietīgs – patēvs. Atceros tika, ka ātrumus nemācēju pārslēgt. Patēvam zvana telefons, šis sāk pļāpāt. Man jānogriežas no lielā ceļa uz mājām, šis nesaka ko darīt. Atceros, ka gandrīz vienīgo ceļazīmi nonesu, viņš paspēja stūri paraut. Un tad es raudāju, kaut nekas jau nenotika…

Vispār pie tiesībām ilgi nevarēju tikt. Sākās studentu laiki, visa nauda aizgāja istabas īrei un ēšanai. Tomēr dzīve sakārtojās, arī pie autovadītāja apliecības tiku. Tagadējais vīrs, toreiz vēl draugs, man lika braukt katru reizi, kad bija tāda iespēja. Pats šoferis ar pieredzi, daudz laba iemācīja.

Tomēr par braukšanas kultūru runājot… Dzīvojot Rīgā, mācoties braukt Rīgā un arī tagad te braucot gribas teikt vienu – mati ceļas stāvus redzot, cik cilvēki briesmīgi uzvedas uz ceļiem. Sapratnes pilnīgi nekādas, nerunāsim par cieņu pret citiem šoferiem, par pieklājības normām.

Mīļie šoferi, kas mācību mašīnai pielien priekšā un “iedod pa nažiem”, kāpēc? Vai jūs gribat izmācīt to, kas vēl tikai mācās? Kāds prieks jums no tā?

Gribas asas izjūtas – lūdzu, neviens jau neliedz, tikai vēlams “nezīmēties” tur, kur satiksmē piedalās arī citi vēl bez jums. Kartingi Rīgā ir pieejami, Biķernieku trase arī vienmēr atvērta – brauciet tur. Braukt ar kartingu Rīgā var vairākās vietās, paņemiet draugus, līdzīgi domājošos un uz priekšu – būs jums izklaides.

Kur rodas braukšanas kultūra? Laikam jau katra šofera galvā. Tie, kas nekur nesteidzas nesteidzina arī citus. Bet tie, kam “sēdeklis svilst zem dibena” visbiežāk īpaši tālu nemaz netiek ar savu skriešanu.

Neaizmirstiet par karmu – viņa vienmēr ir uzdevumu augstumos…