Mitsu

Es mīlu savu auto!

Kā meitenes ar asarām acīs vienmēr atceras savu pirmo skūpstu un sapņo par bildinājumu, baltu kleitu, gredzenu, ziediem… Tā es ar asarām acīm atceros savu pirmo auto un sapņoju par vasaras riepām, jauniem diskiem, svaigi pāršūtu ādas stūri…

Ziniet, teikšu kā ir – es mīlu savu auto. Jā, tas nav mans pirmais. Pirmās nopietnās attiecības taču mēdz izjukt, kaut tikai tāpēc, ka gribas pamēģināt “kaut ko vēl” bez jau esošā. Bet kad pie apvāršņa parādās īsta mīla, tā gan var būt uz visu dzīvi.

Mans pirmais auto bija opelītis. Mazs, melns, aprūsējušiem sliekšņiem. Tas bija cimperlīgs pēc velna, ziemā sevi biežāk atceros braucam ar trambuli nekā ar savu mašīnu. Un, ja pārmaiņas pēc opelis “pieleca”, tajā braucot likās, ka pirkstu gali no aukstuma nolūzīs un pie deguna piesalusi karājās lāsteka. Toties vasarā… Ko tur iegrimt liekvārdībā – opelim nebija kondiškas. Tas jau laikam izsaka visu, ko vien var izteikt! Sēdēju un svīdu kā cūka, dažbrīd likās, ka vienkārši nomiršu pie stūres!

Audzināju raksturu, krāju naudu, ekonomēju uz degvielu, jo mans opelis tāpat bieži mani pievīla, tāpēc braukt sanāca samērā reti. Iegādājos sev jaunu auto. Nu ne jau no salona, lietotu. Bet jaunu MAN, sirdī jaunu un pēc velna simpātisku. Tā es tiku pie sava dusmīgā paskata Lancera. Redziet, šo pat es rakstu ar lielo L, tik ļoti cienu savu auto.

Līdz ar jaunas mīlestības parādīšanos savā dzīvē, arī naudas palika aizvien mazāk. Tagad pavasaros vienīgā doma bija – kvalitatīvas vasaras riepas, nevis vienkārši kaut kādas riepas. Tagad pie katra šķietami dīvainā troksnīša biju gatavs slāpēt nost motoru un līst zem kapota skatīties, kas par vainu. Tomēr tauriņi man vēderā nav beiguši lidināties vēl aiz vien.

Jā, es saprotu, ka dzīvē gadās visādi. Var notikt nelaimes gadījums un es varu palikt bez sava Lancera. Bet tad es sērošu ilgi jo ilgi… Jo otra tāda man vairs nebūs. Es mīlu savu auto.