sava māja

Sava māja — ilgi lolots sapnis

 

Ja daudzus gadus ir dzīvots pilsētas burzmā un dzīvoklī, tad sapnis par savu māju un pagalmu ir saprotams. Tomēr to īstenot nemaz nav tik viegli, kā varētu šķist, jo tam vajadzīgs daudz naudas. Īpašumu cenas Latvijā ir gana augstas, neskatoties uz to, ka ekonomiskā situācija vidusmēra cilvēkiem nav nekāda spožā. Tā arī mūsus sapnis par savu māju ir virzījies uz īstenošanu gandrīz desmit gadus.

Sākām ar neliela zemes gabala iegādi Pierīgā, jo neviens nebijām gatavi mainīt to, ka darbs un ikdienā tomēr paiet pilsētā. Bērniem arī bija jāsāk mācīties vidusskolā, pēc tam studijas. Tāpēc uz tāliem laukiem negrasījāmies pārcelties. Kad paskatījāmies, kādas ir īpašumu cenas Pierīgā, sapratām, ka pat par mazāku summu māju var uzcelt no pamatiem. Mūsu atspēriena punkts bija neliels zemes gabals, kas mantots no vecākiem tālākos laukos. To pārdevām un nopirkām zemes gabaliņu Pierīgā. Tur tad arī pēdējos gadus rosāmies. Un beidzot daudzu gadu garumā esam tikuši līdz stadijai, kad mājā varam ievākties.

Cēlam māju pamazām. Ik pa pāris gadiem kaut ko paveicām. Ieguldījām tajā visus brīvo naudu, kas bija. Dzīvojām bez liekām greznībām, ceļojumiem un dārgiem pirkumiem. Tas nav bijis viegli, jo katrs liekais cents ir aizgājis mājai. Labi, ka vīrs pats daudzas lietas saprot. Pēc tam, kad pamats bija gatavs, ar sīkākiem darbiem viņš ņēmās pats. Tās ļāvis ietaupīt naudu. Tāpat arī draugi un radi ir palīdzējuši. Ir kaut kas atdots, ir arī vienmēr bijusi atsaucība, kad rīkojam talkas, jo dažeriz nepietiek ar divām darba rokām.

Pagājušajā gadā iegājām pēdējā etapā, kas jau bija dekoratīvā telpu padare, virtuves iekārtu ielikšana un pagalma sakopšana. Līdz šim teritorijai bija apkārtas tāds žogs un vārti, kas atgādināja būvlaukumu, kas jau patiesībā arī bija, bet tagad tā bija māja, kurā grasījāmies katru dienu dzīvot, tāpēc žogs un vārti tika nomainīti pret tādiem, kas cienīgi privātmājai. Es iekopu puķu dobes, pirms dažiem gadiem bijām iestādijuši košumkrūmus, jo negribēju, ka viss ir tāds klajš.

Tā laimes sajūta, kad ievācāmies, bija neaprakstāma. Neticējām, ka tas tiešām notiek, jo šie gadi bija tā stiepušies, bijušas grūtības un arī strīdi šajā sakara. Bet tagad tas ir noticis. Rīgas dzīvokli esam izīrējuši, lai pagaidām būtu ienākumi, ar ko atmaksāt nelielu naudas kredītu, ko pēdējā celtniecības posmā paņēmām, lai nedaudz pasteidzinātu un nobeigtu darbus. Pēc dažiem gadiem bērniem dzīvoklis noderēs, kad studēs, paši sāks savu dzīvi. Lielais dzīves darbs būs paveikts, jo būs sava māja, sava vieta, kur mierīgi sagaidīt vecumdienas. Bet līdz tam esam gājuši ļoti ilgi.