tetis

Tava lielākā laime tevi sauks par tēti

Es vēl lieliski atceros to dienu, kad mana draudzene atsūtīja man ziņu – mīļais, tu būsi tētis! Un es neticēju, mēs taču bijām tik ilgi mēģinājuši, nekas nebija sanācis. Es jau biju skumji nolicis šo ideju par bērnu kaut kur dziļākā savas dzīves plauktiņā. Arī draudzene vairs par to nebija runājusi. Kas zina, varbūt tieši tas arī palīdzēja.

Tajā rītā viņas ziņa mani izmainīja. Es sapratu, ka nupat kaut kas mainīsies. Un tad sākās piedzīvojumi. Nē, vīrieši, nedomājiet, ka viss notiek kā filmās, kur sieviete kļūst par rijīgu, kašķīgu, seksu negribošu fūriju. Es padalīšos ar savu pieredzi. Pieredzi “iz dzīves”.

Pirmie mēneši bija tādi pat kā līdz šim. Viņa devās rītos uz darbu, pucējās, krāsojās, ik pa laikam skrēja pie loga elpot svaigu gaisu, jo sagriezās galva. Šad tad nepaēda brokastis, jo jutās slikti, nepadzēra kafiju, jo no tās šķebināja. Mēs mīlējāmies, mīlējām viens otru kā līdz šim.

Grūtniecības vidusdaļā parādījās pamazām vēderiņš. Drīz sāka just pirmās mazuļa kustības. Es mēģināju katru vakaru ar roku noķert kādu impulsu. Pavisam drīz mazais vēderā kūleņoja un spārdījās kā īsts čempions, šajā brīdī es tā pa īstam apjautu, ka mums drīz būs bērns. Tāpat kā agrāk es pavadīju laiku internetā, meklēju auto riepas un rezerves daļas. Tikai pamīšus tam uzmetu acis bērnu gultiņām un ratiņiem.

Bet mana draudzene nemainījās. Jā, viņa staroja, izskatījās labi arī izspūrušiem matiem rītos un miegā, kad sarauktu pieri grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Tomēr viņa man vēl aizvien palīdzēja, kamēr es strādāju servisā, mainīju auto riepas un liku mašīnām jaunus diskus, tikmēr viņa strādāja mājās – gatavoja ēst, gāja uz veikalu, uzkopa un gaidīja mūsu bērnu.

Šie deviņi mēneši, kuros mēs gaidījām mūsu brīnumu, pagāja nemanot. Mēs paspējām pat aprecēties. Tā jau saka, mazais sakārto to, ko līdz šim nebija laika sakārtot. Es atdotu visas auto riepas, diskus, darbus, lai tikai vēl reiz piedzīvotu šādu brīnumu. Sava bērna piedzimšanu.