Topošās māmiņas vēstījums līdzcilvēkiem

Grūtniecība ir laiks, kad gribas visu pasauli apskaut un piepildīt ar maigumu. Šķiet, manī mājo lielākais brīnums kāds vispār iespējams uz šīs zemes. To radījis kāds augstāks spēks ļaujot pukstēt vēl vienai sirdij zem manas. Citām māmiņām pat divām mazām sirsniņām vai vairāk vienlaikus.

Tomēr līdzcilvēki mēdz šo skaisto laiku sabojāt tik ļoti, ka gribas klusiņām pašai ar sevi ieraksties segās un aizspiest ausis. Kāpēc, nu kāpēc cilvēki ir nejauki? Vai es esmu naiva, vai iedomājos, ka visi tagad neiedomājamu maigumu skatīsies uz manis un ieraudzīs to pašu brīnumu ko redzu es? Diemžēl cilvēki ir nežēlīgi.

Lūgums tiem, kam mute brūķējas

Ak, cik daudz jums pastāstītu ik viena sieviete, kas bijusi reiz stāvoklī. Pastāstītu par frāzēm un izteicieniem, kurus nācies šo mēnešu laikā uzklausīt un pieciest. Ne viena vien ir sēdējusi stūrītī un gauži raudājusi, jo sāp.

Lūdzu, es patiešām lūdzu, domājiet par saviem izteicieniem. Es apkopoju pāris frāzes no savas un citu māmiņu pieredzes, kuras gribētos uz visiem laikiem izsvītrot no cilvēku vārdu krājuma :

  •    “Tu gan esi liela”
  •    “Tu paliec ar vien lielāka”
  •    “Tu izskaties pēc bumbas”
  •    “Tu izskaties pēc zemeslodes” (Nopietni, pēc šī es istabā raudāju)
  •    “Izskatās, ka drīz jau jādzimst”
  •    “Tev jau tas bērns tūlīt izkāps ārā, jēziņ” (Pēc šī es apvainojos uz savu kursabiedru uz ilgu laiku – klusībā)
  •    “Iepriekšējā grūtniecībā tu biji mazāka/lielāka”
  •    “Tu tiešām negaidi dvīņus?”
  •    “Vai, kāds tev liels puncis” (Lai cik mīļi tas būtu bijis domāts, tas tiešām kaitina)
  •    “Kad tad gaidāms?”
  •    “Tu jau zini, puika vai meitene?”
  •    “Nu kā tad nosauksiet?”
  •    “Bērniem jau tagad viss tik dārgs…”
  •    “Kā tad jums tā gadījās?” (Jēziņ, nu kā ko tādu pajautāt mute atveras?)

Šo sarakstu es varētu turpināt un turpināt, citas mammas varētu tikai mani papildināt. Negribas nemaz ieminēties par lietām, kas tiek izteiktas tad, kad mazulis jau piedzimst. Bet, varbūt tomēr parunāsim?

Beidziet jaukties un mācīt mani

Ticiet man, mammai, arī ja viņai ar bērniem nav nekādas pieredzes, nevajag bāzties virsū ar liekiem padomiem. Mamma pati zinās ko darīt un, ja nezinās, vērsīsies pēc padoma un palīdzības pie cilvēkiem, kurus vēlēsies uzklausīt. Ko mammas dzird tad, kad mazais piedzimst?

Pāris frāzes, kuras arī es esmu pamanījusi lidojam savā virzienā:

  •    “Pati baro?” (Nē, kaimiņš…)
  •    “Pieniņa tev pietiek?” (Varbūt vēlies pārbaudīt?)
  •    “Neļauj viņam šitā kliegt, tas nav labi” (Ak, piedodiet, bērnu taču var apklusināt pēc pasūtījuma nospiežot uz pults pogu MUTE)
  •    “Kā viņš uzvedas?” (Kā var uzvesties divas dienas jauns zīdainis?)
  •    “Tagad jau gan vairs nesanāks izgulēties” (Vai tad bērns raud 24 stundas diennaktī?)
  •    “Tagad jau vairs nekur aiziet nevarēsi” (Es neesmu mirusi…)
  •    “Bērniem viss tik dārgs…” (Jā, mani tūlīt piemeklēs bankrots, ai ai ai.)
  •    “Kad tad nākošais būs?” (Es pēc konveijera izskatos?)

Patiesībā tikko, šo rakstot, sasmējos. Gan stulbos jautājumus, gan neadekvātās frāzes nāk no sieviešu mutēm. Sieviešu, kuras pašas dzemdējušas bērnus, pašas audzinājušas. Gribas jautāt – jums tiešām tik grūti gāja ar bērnu audzināšanu, tiešām bijāt resnas grūtniecības laikā un “kā zemeslodes”? Jēziņ, cilvēki! Vīrieši nekad neuzdod tik stulbus jautājumus.

Grūtnieci vajag samīļot, iedod našķīti un likt mierā. Tas arī viss. Ziedi ar kurjeru (ziedu piegāde Rīgā pieejama 24/7, starp citu) un burciņa marinētu šampinjonu – topošā mamma būs pateicīga.